
Vienmēr esi bijis pats labākais man, Gustij. Nekad neaizmirsīšu Tevi ;[
R.I.P.
Sum 41 - So Long Goodbye
Vakar vakarā (12. jūnijā) ar Marci, Anci un Evi bijām uz Karalisko anekdošu šovu. Tā smējāmies. Kā man patīk Dailes un Latvijas Nacionālā teātra aktieri! Viņi ir tik jautri! Ja man būtu tāda humora izjūta... xD Bet laikam x to būs izsitusi... :D13. jūnijā bija garlaicības pilna diena (vismaz no rīta). Bet tad...
Bet nu šovs bija labs. Daži skatītāji arī tika iesaistīti. Viņi dabūja pa bundžai alus. Jaukās balvas, heh. Bija arī lielais konkurss, kura galvenā balva - brauciens 2 personām ar Tallink prāmi uz Zviedriju uz 3 dienām. To varēja dabūt, ja uz izdalītās lapiņas uzrakstītā anekdote vadītājiem likās vissmieklīgākā. Šo balvu ieguva... Eve! :o Tiiik kruti! Anekdote, manuprāt, pastulba, bet nu... xD Interesanti!
...mani pārtrauca Marcises zvans, kura, kā man tobrīd likās, mani sauca pie viņas uz dārza tusiņu, bet beigās izrādījās, ka bij dārzeņu tusiņš. xD Tā arī bija, no sākuma aizgājām līdz Kibitskam, nopirkām kolu, čipšus un saldējumus (forši dārzeņi :D), tad aizgājām uz Parka ielu, sēdējām virtuvē un ēdām sagrieztus dārzeņus, raisījās foršās sarunas.Kaut tā būtu biežāk!Tad 15., 16., 17. un daļu no 18. jūnija pavadīju Rīgā pie mammas un māsas.
Vēlāk devāmies pastaigā uz tiltu. Bet pa ceļam manījām - uzmini nu!- lieelu ezi! Tāda peciņa! ^^ Pabarojām to ar saldējumu, nosaucām par Timmiju, es to paglaudīju un nofilmēju. Tad devāmies tālāk...Tā kā šodiena (14. jūnijs) bija lietaina, tad visu laiku pavadīju telpās. Biu pie Marča, atnāca arī Andža. Uzminiet nu, ko darījām? Jā, spēlējām galda spēles, kā tas bija vecajos, labajos laikos (baigi sen, haha). Es taču teicu, ka vienmēr zaudēju. Viemnēr. Visās spēlēs. xD izspēlējām UNO, tad Riču Raču, tad Latviju. Man vienkārši ''veicās". Bet vienalga, man patīk šīs spēles! Un vienmēr patiks. ^^
Man patīk, ka pie mammas var pasportot. Griezu to "magnētisko riņķi", kuru visu laiku reklamē Top Shopā, braucu ar ritenīšlietveidīgo trenažieri (???), kā arī beidzot sāku ikdienas 5 km skriešanu. Wee, skriešana jau norit veselu nedēļu. Beidzot saņēmos! xD. Rezultātā uz sāniem to tā riņķa man ir milzīgi, violeti, sāpoši zilumi zilumi, no ritenīšlietas prese sāp kā... sen nav sāpējusi, bet skriešana gan man iepatikās, tā neko nav sliktu izraisījusi. Tagad turpināšu skriet no rītiem arī turpmāk, lai gan šeit, Brankās, tas būs grūtāk - te nav stadiona, kur skaitīt, cik apļus esi noskrējis.Žēl gan. tādēļ šei vēl lecu ar lecamauklu. Mana mīļākā nodarbe. ne velti minūtē varu nolekt 198 lecienus ^,..,^ Nevar tak zaudēt formu! xDDDDDEs jau jūtu, ka pēc šī ieraksta izlasīšanas mani kāds sitīs... Nevajag :D
Heh. Kārtējā nakts atkal pavadīta murgojot. Kādēļ man pēdējā laikā rādās tādi murgi, kuru dēļ jāpamostas? Un vairs pat gulēt negribas. pietam šie stulbumi nebūt nav saistīti ar kaut kādām tur šausmenēm vai vēl sazin kādām katastrofām. Sapņos vienmēr esmu kaut kādās nepazīstamās vietās (piemēram, aizpagājušajā naktī biju debesskrāpja 27. stāvā. Pat nezinu, kā apzinājos, ka esmu tieši tur. O_O), taču ar pazīstamiem cilvēkiem. Un tās situācijas ir vienkārši... EPIC! Par brīnumu pat atceros to, ko redzēju, lai gan parasti tā nekad nav.
...Atradāmies debesskrāpja 27. stāvā, apsēdāmies baltas ādas dīvānā. Es pašā malā, man blakus marcis, te negaidīti viņai blakus piesēdās Y. Pat sapnī biju šokā. Un tad sākās pilnīgākais murgs. Visi kaut kur pazuda, paliku tikai ar Y. Es paņēmu Y kāju un gribēju iekost, bet nez kāpēc, lai kā arī es censtos, nevarēju neko izdarīt. Tad pēkšņi Y strauji piecēlās un sāka skriet apkārt pa istabu. Izrādījās, ka man ap kaklu ļoti daudzās kārtās ir apsieta smalka, bet smaga ķēdīte. Es to noņēmu, sasēju kā lasso un mēģināju noķert Y . WTF!? Tas tik bija stulbums. Y izskrēja pa kaut kādām mistiskām durvīm, es skrēju līdzi, bet vairs viņu nevarēju atrast. Vairs nebija neviena. Tikai es vienatnē milzīgā debesskrāpī ar ķēdēm, kas mani vilka uz leju. Un tad mani pārņēma skumjas, no kurām arī pamodos.Un šitādas atmiņā paliekošas pērles tagad man rādās ik nakti. Pēc tām pat iemigt vairs nevaru, visu laiku smedzeni berzē. Kaitina. -_-
„Gleznains ziemas pasaku mežs, debesīs – zvaigznes. Pasaku mežā parādās Sniegbaltīte”, - tā sākas dramaturga, aktiera un režisora Jevgeņija Griškoveca luga.Visa darbība norisinājās tiiik mazā skatuvītē - drīzāk melnzemes smilšu kastē, kur zem zemes bija izgaismots pamats. Izskatījās iespaidīgi. Un tās piemīlīgās, baltās, pūkainās cepures ar zaķa un lāča ausīm! aaah <3 Es arī tādu gribu!
Luga ir nostalģija, pārdomas, līdzpārdzīvojums. Tā garantē iejūtīgu līdzdalību. Divi cilvēki, kas salst sniegotā mežā, gaida, atminas – un saņem otru iespēju, turklāt ne tikai vienu. Bet varbūt, ka tās ir tikai viņu iedomas?



man patīk sarunāties ar Anci. parasti tādas interesantas sarunas sanāk. Tagad neatceros par ko, bet nu...
Ah, cerams, ka vairs nebūs tādas sliņkuma uzplūsmas. Gan jau drīzumā atkal ko uzrakstīšu. visdrīzāk, ka jau šajā ierakstā daudz ko esmu aizmirsusi ierakstīt, bet esmu taču aizmārš, īpaši vasarā! man piedodams. un, ja kāds vēlas kaut kur pabraukāt ar riteni - pasauciet mani arī! Bučas! :*







