Zaļā tēja patīk man.

Labrītiņ, tauta!

Mēģināšu kaut ko sarakstīt te atkal, šoreiz Bija domāts, ka dabūsiet arī video, bet, tā kā bloggeris niķojas un viņam visu laiku uznāk Errors, tad šis prieks jums atkrīt.

Tātad, centīšos kaut ko atcerētes. Nē, laikam būs jāņem talkā dienasgrāmata. Slikta atmiņa.

Vakar vakarā (12. jūnijā) ar Marci, Anci un Evi bijām uz Karalisko anekdošu šovu. Tā smējāmies. Kā man patīk Dailes un Latvijas Nacionālā teātra aktieri! Viņi ir tik jautri! Ja man būtu tāda humora izjūta... xD Bet laikam x to būs izsitusi... :D
Bet nu šovs bija labs. Daži skatītāji arī tika iesaistīti. Viņi dabūja pa bundžai alus. Jaukās balvas, heh. Bija arī lielais konkurss, kura galvenā balva - brauciens 2 personām ar Tallink prāmi uz Zviedriju uz 3 dienām. To varēja dabūt, ja uz izdalītās lapiņas uzrakstītā anekdote vadītājiem likās vissmieklīgākā. Šo balvu ieguva... Eve! :o Tiiik kruti! Anekdote, manuprāt, pastulba, bet nu... xD Interesanti!

13. jūnijā bija garlaicības pilna diena (vismaz no rīta). Bet tad...

...mani pārtrauca Marcises zvans, kura, kā man tobrīd likās, mani sauca pie viņas uz dārza tusiņu, bet beigās izrādījās, ka bij dārzeņu tusiņš. xD Tā arī bija, no sākuma aizgājām līdz Kibitskam, nopirkām kolu, čipšus un saldējumus (forši dārzeņi :D), tad aizgājām uz Parka ielu, sēdējām virtuvē un ēdām sagrieztus dārzeņus, raisījās foršās sarunas.Kaut tā būtu biežāk!
Vēlāk devāmies pastaigā uz tiltu. Bet pa ceļam manījām - uzmini nu!- lieelu ezi! Tāda peciņa! ^^ Pabarojām to ar saldējumu, nosaucām par Timmiju, es to paglaudīju un nofilmēju. Tad devāmies tālāk...

Tā kā šodiena (14. jūnijs) bija lietaina, tad visu laiku pavadīju telpās. Biu pie Marča, atnāca arī Andža. Uzminiet nu, ko darījām? Jā, spēlējām galda spēles, kā tas bija vecajos, labajos laikos (baigi sen, haha). Es taču teicu, ka vienmēr zaudēju. Viemnēr. Visās spēlēs. xD izspēlējām UNO, tad Riču Raču, tad Latviju. Man vienkārši ''veicās". Bet vienalga, man patīk šīs spēles! Un vienmēr patiks. ^^

Tad 15., 16., 17. un daļu no 18. jūnija pavadīju Rīgā pie mammas un māsas.

Man patīk, ka pie mammas var pasportot. Griezu to "magnētisko riņķi", kuru visu laiku reklamē Top Shopā, braucu ar ritenīšlietveidīgo trenažieri (???), kā arī beidzot sāku ikdienas 5 km skriešanu. Wee, skriešana jau norit veselu nedēļu. Beidzot saņēmos! xD. Rezultātā uz sāniem to tā riņķa man ir milzīgi, violeti, sāpoši zilumi zilumi, no ritenīšlietas prese sāp kā... sen nav sāpējusi, bet skriešana gan man iepatikās, tā neko nav sliktu izraisījusi. Tagad turpināšu skriet no rītiem arī turpmāk, lai gan šeit, Brankās, tas būs grūtāk - te nav stadiona, kur skaitīt, cik apļus esi noskrējis.Žēl gan. tādēļ šei vēl lecu ar lecamauklu. Mana mīļākā nodarbe. ne velti minūtē varu nolekt 198 lecienus ^,..,^ Nevar tak zaudēt formu! xDDDDD

Es jau jūtu, ka pēc šī ieraksta izlasīšanas mani kāds sitīs... Nevajag :D

Es tikko atcerējos. Vēl 2 dienas un tad... Tallina un 30 SECONDS TO MARS!!! YAAAAAAAAAAAAAA! Gaidu, gaidu, gaidu! ^^

mana matu krāsa, cik saprotu, vēl joprojām nav sasniegusi Jelgavas pastu. Cerams, ka vismaz līdz jūlijam tā beidzot atsūtīsies. -_- Mani kaitina gaidīšana. Domājams, ka vismaz līdz Engures braucienam izdosies nokrāsoties... vai vismaz līdz Krievijai...

Un jā, no 3. līdz 10. jūlijam būšu Engurē! Tad ierakstu toč varat negaidīt! :D Ceru, ka tajā nedēļā būs silts, saulains, vasarīgs laiks. Es gribu beidzot nosauļoties! xD Un labākā vieta tam ir Engure.

Heh. Kārtējā nakts atkal pavadīta murgojot. Kādēļ man pēdējā laikā rādās tādi murgi, kuru dēļ jāpamostas? Un vairs pat gulēt negribas. pietam šie stulbumi nebūt nav saistīti ar kaut kādām tur šausmenēm vai vēl sazin kādām katastrofām. Sapņos vienmēr esmu kaut kādās nepazīstamās vietās (piemēram, aizpagājušajā naktī biju debesskrāpja 27. stāvā. Pat nezinu, kā apzinājos, ka esmu tieši tur. O_O), taču ar pazīstamiem cilvēkiem. Un tās situācijas ir vienkārši... EPIC! Par brīnumu pat atceros to, ko redzēju, lai gan parasti tā nekad nav.

Nekad neesmu atcerējusies, ko redzu sapņos, bet tagad... Kaut kāds sviests. Pietam viss tik brutāli, nejēdzīgi, slimi... Un nē, marci, vari neuztraukties. Es nevienu netaisos nogalināt. Arī pa miegam. Man nav novirzes. Nu, varbūt nelielas...

...Atradāmies debesskrāpja 27. stāvā, apsēdāmies baltas ādas dīvānā. Es pašā malā, man blakus marcis, te negaidīti viņai blakus piesēdās Y. Pat sapnī biju šokā. Un tad sākās pilnīgākais murgs. Visi kaut kur pazuda, paliku tikai ar Y. Es paņēmu Y kāju un gribēju iekost, bet nez kāpēc, lai kā arī es censtos, nevarēju neko izdarīt. Tad pēkšņi Y strauji piecēlās un sāka skriet apkārt pa istabu. Izrādījās, ka man ap kaklu ļoti daudzās kārtās ir apsieta smalka, bet smaga ķēdīte. Es to noņēmu, sasēju kā lasso un mēģināju noķert Y . WTF!? Tas tik bija stulbums. Y izskrēja pa kaut kādām mistiskām durvīm, es skrēju līdzi, bet vairs viņu nevarēju atrast. Vairs nebija neviena. Tikai es vienatnē milzīgā debesskrāpī ar ķēdēm, kas mani vilka uz leju. Un tad mani pārņēma skumjas, no kurām arī pamodos.

Un šitādas atmiņā paliekošas pērles tagad man rādās ik nakti. Pēc tām pat iemigt vairs nevaru, visu laiku smedzeni berzē. Kaitina. -_-

Labi, esat iepazīstināti ar manu slimīgo pusi, tagad es mierīgi varu iet ravēt zemenes. Oh, yaay me!

30 Seconds to Mars - Battle of One