Night

Tātad: ir noslēgusies mana aptauja, kurā jautāju, kāpēc lasāt manu blogu. Lūk rezultāti-

1. Kad nav ko darīt, ir ko palasīt... (8 balsis)
2. Lai pasmietos par tevi (6 balsis)
3. gribu zināt, kas notiek tavā dzīvē (4 balsis)

Tā, par šo man ir sakāmas dažas lietas/ ir secinājumi. Pirmkārt - woowowowow. kopā saņēmu, cik atceros, laikam 20 balsis. Man ir tikai 7 redzamie sekotāji. Tagad man ir jautājums - kas lasa manu blogu? Ok, vēl 3 personas zinu, bet vēl 10? Varbūt atklāsieties?
Tad tālāk par pašiem balsojumiem. Lielākā daļa šo vietni apmeklē, lai izklaidētu sevi garlaicības brīžos. Arī labi! ^^ 6 cilvēki par mani vnk totāli ierēc (Nebiju domājusi, ka esmu tik nožēlojama/smieklīga (kā nu kurš no jums, acīmredzami, domā)) Un, visbeidzot, 4 cilvēkus interesē mana dzīve, kas priecē! (hug) :*
Vēl bija nobalsots par Cits variants. Gribētu zināt, kāds tas ir.
Trādirīri, kopsummā saprotu, ka šī rakstīšana laikam nav bezjēdīga, varu to turpināt.

Ilgi neko nebiju rakstījusi. Vienkārši nav laika. (Nerunāšu par to, ka dienasgrāmata stāv novārtā jau kādu mēnesi, diemžēl...) Bet ja tāds parādās, tad izniekoju to citādi.

Aizvakar biju uz teātra izrādi "Smagais metāls". Lūk, apraksts -

"Rugetta raksta savu dienasgrāmatu piecus gadus - no 11 gadu vecuma līdz 16 gadiem. Šis dzīves posms ir viņas meklējumu, jūtu mulsuma, arī izmisuma pilns. Pirmais skūpsts un sajūtas pēc tam, pirmā mīlestība, vilšanās, sāpes un asaras zēna dēļ. Brīžiem viņa cenšas ātrāk kļūt pieaugusi, izrauties no bērnības paradīzes, brīžiem negrib kļūt vecāka, jo jūt bailes lielās dzīves priekšā," par izrādes literāro pamatu stāstīja tās veidotāji.
Dumpīgs pusaudzis un sabiedrības nenogurstošā vēlme protestētāju piemērot noteiktiem sociāliem stereotipiem. Patstāvīgi domājošie pusaudži padomju laikmetā tika uztverti ar nicinājumu. Šobrīd laiks, vide un paņēmieni ir mainījušies, tomēr masu kultūra turpina manipulēt ar nenobriedušo apziņu," piebilda Mičule.

Kopumā izrāde likās ļoti laba. Pietam izrāde norisinājās ļoti mazā zālē, mēs ar Gitu nolēmām apsēsties 1. rindā, tā ka aktieri atradās apmēram 1-2 metru attālumā. Kas tāds bija pirmoreiz! Viss tik tuvu. Es apbrīnoju aktierus, kas nenovirzījās no savas lomas, izturējās tik tiešām, it kā atrastos Padomju laikos, it kā zālē viņiem blakus neatrastos skatītāji. Zinu, ka tā nespētu.
Un, runājot par notiekošo uz skatuves - lai gan skatuve bija tik liela, kā varbūt 2 manas istabas (tās nav īpaši lielas), tomēr uz skatuves atradās vieta gan Rugettas mājām, gan skolai, gan ielai, gan direktores kabinetam utt. Un tas, kā viņa nēsājās pa skatuvi - :D :D :D mētāja kūleņus kā mazs bērns, kad priecājās par džeka uzmanību, visu laiku pēc pīpēšanas (jā, visu izrādes laiku uz skatuves pīpēja, smirdēja jau nu briesmīgi) spļaudījās, izšķaidīja ar akmeni brilles, svieda pret zemi zupas bļodu... Agresīvi. Brīnos, ka netiku apšļakstīta. Nu, vienvārdsakot, episka izrāde. Tagad jāgaida nākamā ceturtdiena - došos atkal uz teātra izrādi "Ziema".

Vakar, 13. maijā, piektdienā (labais datums, piektdiena 13. ^^), ar klasi devāmies ekskursijā uz Liepāju. Pēc 3 h braukšanas beidzot nonācām mežā - bijām pieteikušies uz spēli "Bēgšana no PSRS". Visus sadalīja 2 komandās - biju 1. Tad Otrā komanda vienkārši gaidīja pus stundu, lai pēc tam sekotu.
Mums izdalīja drēbes, kas bija daudz par platu, izstāstīja noteikumus (tādus kā "Nedrīkst bojāt inventāru utt") un teica, ka jāizglābj draugs (kas beigās izrādījās parasta kanna. Vnk EPIC). Tad norādīja, ka jāseko sarkanajām bultiņām, jāatrod norādījumu lapiņas, kurās būs rakstīts, kas jādara, teica, lai esam pēc iespējas klusāki un nepamanāmāki, ka jāizvairās no sargiem. Un palaida, līdzi dodot pavadoni, kas mums palīdzēja, ja kaut ko nesapratām (Ō, ja nebūtu viņa, mēs vnk nomaldītos tik bieži! xD)
Tā nu skrējām barā notupušies, pirmā norāde bija atrast lāpas, tad ieročus, karti, lādi, pārcēlāju, kannu.... Bija jāložņā pa šauriem tuneļiem, pazemes bunkuriem, kuros bija nežēlīgi šauri, tumši, jārāpjas pa virvi, jāšauj (bet ne man), jāstaigā ar gāzmasku. Vislabākais bija pazemes tumšajās ejās, kurās mums bija tikai 2 lāpas. Pavadonis norādīja, ka vienai lāpai vienmēr jābūt priekšā, otrai aizmugurē. Vai tā bija? Protams, ka nē. Tāpēc bieži vien neko nevarēja redzēt. Jutos kā kurmis, tādēļ paņēmu lāpu sev xD
Vienubrīd pazemē bija jāmeklē kartes gabaliņi, kad visbeidzot to izdarījām, uzsprāga granāta, istaba sāka piepildīties ar dūmiem, visi uzvilka gāzmaskas. Izņemot mani un Maiju. Tās tā savilka seju! Centāmies salikt pustumsā karti - gandrīz neko neredzējām, pietam smirdēja briesmīgi (Tie, kuriem bija gāzmaskas, jau neko nejuta...) Pavadonis laikam domāja, ka esam idioti, jo tik apvainojošā tonī pateica "Jums neliekas, ka karti neliek telpā ar dūmiem, parasti iziet tuvāk pie virszemes?" Njā, tiešām, varējām iedomāties.
Kopumā mūsu komanda, manuprāt, visu darīja ne īpaši vienoti. Tādēļ arī pavadonis visu laiku teica, lai daram visu ātrāk. Man jau likās, ka esam pirmā grupa pie viņiem, kas ir tik neaptēsti. "Ja mēs dzīvotu PSRS laikos, sen jau būtu nosprāguši'' bija mūsu domas. xD
Kad nonācām pie ''Indīgās upītes'', 2 cilvēkiem pa trosi bija jānobrauc uz pretējo krastu. Izvirzījām Nauri un Česlavu. Izrādījās, ka tā nebija labākā ideja (nu bet mēs nezinājām, kas otrā galā būs jādara :D) Kad abi bija pēc lielām pūlēm tikuši otrpus upei, no iepriekš iegūtās lādes tika izvilkts gumijas tērps, ar kuru vajadzēja brist upē. No sākuma domājām, ka jāiet Česlavam. Bet tad viņš pielika savu milzīgo pēdu pie gumijas zābaka... kas izrādījās uz pusi īsāks xDDDDDD Kā mēs rēcām! Upē devās Nauris. Viņš izvilka tur esošo Kanniņu (izrādās - draugu O_O), gāja pie mums, nolika to krastā, tad devās pie česlava. Nebija laba doma lais tieši Česi... Naurim viņš bija jānes pāri upei. Smagi... x] Atvērām kannu, bet tur... bija 2 limonādes, šokolāde un kartiņas ar PSRS zīmi. Izrādījās, ka tās bija uzdevuma beigas! Nu, gandrīz... Vēl 2 kolonnās bija jājoņo atpakaļ uz sākumu, tad jānovelk izdalītās drēbes... Man lika salocīt jakas... :D Mūs pasludināja par visklusāko grupu, kas esot pildījusi šo uzdevumu, tāpēc gada beigās atsūtīs dāvanu (lai gan mēs, manuprāt,bijām pat ļoti skaļi xD Bet, lai jau sūta, mums labāk) Un tad beidzot varējām iet pārģērbties normālās drēbēs, gaidījām otru grupu.
Kad visi bijām sakārtojušies, devāmies uz molu. Bet sāka līt -_- Izmirku, bet labi, ka Ievai bija lietussargs, zem kura vēlāk slēpos.
Vēl ar gidu izstaigājāmies pa ''Nošu ceļu'' - slavenākās vietas Liepājā. Ja tik stipri nelītu... Cik labi, ka Ievai bija lietussargs!!!
Tad bija brīvais laiks, kurā daļa gāja uz Rimī, daļa vēl kaut kur, bet es, Ieva, Gita un Karīna gājām... ĒST! (mm) Tajā picērijā viss bija tik lēts un garšīgs! It īpaši tējas, arī tā ar pienu! mmm. Tādu uztaisīju arī šodien mājās. ^^
Sarunās pie galda uzzināju daudz ko interesantu. Arī baumas... Arī par sevi... Muļķības -_- Mēli izraut tam, kas tās izplata, naf*g !
Visbeidzot, kad sasildījāmies, paēdām, devāmies uz autobusu, braucām mājās. Es ar Karīnu, Haraldu, Armandu spēlēju kārtis, tad klausījos mūziku un domāju par dzīvi, atkal saskumu. Aiz loga bija vēl tik pelēki apmācies, lija...
Bet autobusā gan turpceļā, gan atpakaļceļā bija vnk tik jautri klausīties Armanda un Karīnas ķīviņos, skatīties, kā viņi kaujas! :D Kā mazi bērni, goda vārds! es tā uzvedos kkādā 7 - 8 klasē :D
Tad beidzot ap pus 10 bijām pie skolas. Vēl joprojām nežēlīgi lija... labi, ka man atbrauca pakaļ. Biju nogurusi. Atbraucu mājās, devos gulēt z_z

Šodien pamodos tikai 12. Vēl joprojām esmu miegaina. zzzz Bet vajag tik daudz ko izdarīt. Un vispār - neskatoties uz to, ka piektdiena trīspadsmitais bija vakar, nez kāpēc man neveicas šodien! Man saplīsa telefons T_T. Mans mazulis, es tevi tā mīlēju<3 !Rest in Peace.


Vismaz dabūju uzreiz citu (nu, nejau jaunu,mājās viens brīvs bija, bet normāls). Tikai viņš ķip skaitās kkāds bussines vai kkas tāds, grūti orientēties, kur ir kas. Īpaši jocīgs tur ir modinātājs - ceru, ka tas pamodinās pirmdien uz skolu, citādi nebūs labi!

Pēdējā laikā nesaprotu pati sevi. Jocīga sajūta, it kā nepazītu sevi - daru jocīgas lietas, runāju jocīgi, gribu visu ko jocīgu. Tā tak neesmu es! Negribu būt tāda, gribu atpakaļ sevi. Kaut ātrāk atnāktu vasara, būs laiks sevi atrast, saprast, ko vēlos.



P.s. Arī šis raksts man neatgādina sevi...

Left alone with only reflections of the memory
To face the ugly girl that's smothering me
Sitting closer than my pain
He knew each tear before it came
Soon He will perforate the fabric of the peaceful by and by

Flyleaf - Sorrow